Adsorbcijas metode ir dažu tādu materiālu kā adsorbcijas spēju izmantošana kā aktīvā ogle, silikagels, Zeolite Molecular Siets , aktīvā alumīnija oksīds ar porainiem materiāliem un kaitīgu komponentu adsorbcija, lai sasniegtu mērķi novērst kaitīgu piesārņojumu. Adsorbcijas procesos plaši izmantoti mikroporaini un mezoporiski materiāli. Adsorbcijas metodes priekšrocības ir augsta noņemšanas efektivitāte, mazs enerģijas patēriņš, nobriedis process un šķīdinātāja reģenerācija pēc desorbcijas. Trūkums ir tāds, ka aprīkojums ir milzīgs, process ir sarežģīts, darbības izmaksas pēc ieguldījumiem ir augstas un pastāv sekundārs piesārņojums. Ja izplūdes gāzēs ir koloidālas daļiņas vai citi piemaisījumi, adsorbentu ir viegli saindēt.
Adsorbcijas metodes adsorbcijas efekts galvenokārt ir atkarīgs no adsorbenta rakstura, piesārņojošajām sugām gāzes fāzē un adsorbcijas sistēmas procesa apstākļiem (piemēram, darba temperatūra, mitrums un citi faktori), tāpēc galvenā adsorbcijas metodes problēma slēpjas atlasē. adsorbenta. Adsorbentam jābūt ar blīvu poru struktūru, lielu iekšējās virsmas laukumu, labu adsorbcijas veiktspēju, stabilām ķīmiskajām īpašībām, izturību pret skābēm un sārmiem, ūdens izturību, izturību pret augstu temperatūru un augstu spiedienu, nav viegli salauzt, nelielu gaisa pretestību. Parasti izmantotie adsorbenti ir aktivētā ogle (granulēta un šķiedraina), Aktivizēts alumīnija oksīds , silikagels, sintētisks ceolīts utt.
